Kad dāvanai seko asaras

Valerijans Jonikāns, Daugavpils tiesas priekšsēdētājs. Raksts sākotnēji publicēts žurnālā Zvaigzne, 1987. gads. Nr. 5. 18-19. lpp.

"(..)

Ar lielām cerībām mēs stāvam ārsta priekšā, tā cilvēka priekšā, kurš savu profesiju izvēlējies aiz mīlestības pret līdzcilvēkiem. Domāju, ka cilvēks, kas nejūt cieņu pret otru, vismazāk drīkst būt ārsts. Diemžēl Hipokrāta zvērests reizēm tiek pārkāpts…

Mans stāsts izriet no pagājušā gada nogalē Daugavpils pilsētas Tautas tiesā izskatītās krimināllietas Daugavpils ādas un veneroloģiskā dispansera ārsta Envera Aleksandroviča apsūdzībā pēc LPSR Kriminālkodeksa 150. panta 2. daļas, kurš paredz atbildību par izspiešanu, pildot dienesta pienākumus.

Vai ārstam jāizjūt cieņa arī pret šādas ārstniecības iestādes pacientiem?

Envers Aleksandrovičs esot gudrs ārsts, ar lielu praksi. Viņš ar izcilību beidzis Medicīnas institūtu laikā, kad vēl šā mērķa dēļ vajadzējis izsisties cauri trūkumam. Viņam piemītot stingrs raksturs un dzelžaina griba. Savā darbā E. Aleksandrovičs lielu vērību veltījis slimības perēkļu atklāšanai. Tas nav patīkams darbs, kur var iztikt ar laipnām runām vien. Slimnieki izprot to kā rakņāšanos viņu personiskajā dzīvē, nemaz nedomādami, cik bīstami sabiedrībai ir neatklātas un neizolētas ar venerisko slimību saslimušas personas. Aleksandroviča profila ārsti, neraugoties uz to, ka viņiem, domāju, ir visnepievilcīgākais darbs, krietni retāk izbauda pacientu pateicību un cieņu salīdzinājumā ar viņu kolēģiem citās medicīnas jomās. Nereti kā liecinieks viņš piedalījies tiesas sēdēs.

Apmēram šādu tiesājamā raksturojumu savā aizstāvības runā sniedza advokāts. Visnotaļ pozitīva un principiāla ārsta raksturojumums. Tāds tas arī paliktu, ja nebūtu to gadījumu, kuri noveda ārstu līdz tiesājamo solam.

Jāpiebilst gan, ka 1986. gada aprīlī E. Aleksandrovičs jau bija sodīts par to, ka viņš pierunājis citas nozares kolēģi izdot darba nespējas lapu cilvēkam, kas veica remontu viņa dzīvoklī.

Tā saucamie cietušie ir ārsta E. Aleksandroviča 5 pacienti, kas viņa aprūpē Daugavpils ādas un veneroloģiskajā dispanserā atradušies 1984. un 1985. gadā un no kuriem dažādā veidā tiksusi izspiesta atlīdzība.

Pie ārsta ieradies kāds jaunietis, kas lūdzis apsekot viņu un slimnīcā ievietot arī līgavu, kura dzīvoja Lietuvā. Aleksandrovičs, izmantodams šā slimnieka nezināšanu, atbildējis, ka uzņemt slimniekus no citām republikām viņš nedrīkstot. Un it kā starp citu piebildis - tas būšot atkarīgs no viņiem pašiem. Tiesas sēdē tiesājamais šādu sarunu noliedza, norādīdams, ka ārsta pienākums ir uzņemt ārstēšanā ikvienu personu neatkarīgi no dzīvesvietas, ja šī persona, saslimusi ar venerisko slimību, griežas pie ārsta.

Kad pie minētā jaunieša ieradusies līgava, viņš izstāstījis tai ārsta teikto. Ar šampanieša pudeli un konfekšu kārbu šis jautājums ticis nokārtots. Kādu sestdienu slimniekiem vajadzējis aizbraukt uz Kauņu pasūtīt līgavas kleitu. Ārsts paskaidrojis, ka, atlaizdams slimniekus, viņš riskē. Konjaka pudele pretēji dispansera iekšējās kārtības noteikumiem palīdzējusi arī šoreiz. Kad nākamais līgavainis jau bijis izrakstīts un pēc viņa ieskatiem arī līgavai no slimnīcas vajadzējis tikt ārā, viņš par to bildis dakterim. Aleksandrovičs pieprasījis līgavas izpirkšanas maksu. Par kārt'jo konjaka pudeli līgava tikusi atgriezta tam, urš ātri vien kļuvis par viņas likumīgu vīru.

Kad vairākiem paziņām biju izstāstījis par tiesas spriedumu, viņi visi juta līdzi ārstam, uzskatīdami, ka "cietušie" ārstu apvainojuši. Daži izteicās, ka abus jaunos cilvēkus vajadzējis nokaunināt un izraidīt no tiesas zāles. Man teica: "Kā viņiem nebija kauna! Varbūt tas par līgavas izpirkšanas maksu bija tikai ārsta humors!" Bet pudele taču tika saņemta! Pie tam - izspiesta, jo citušie to nebija vēlējušies dot.

Otra epizode, par kuru tika noteisāts Aleksandrovičs, atklāj, ka ne jau muļķību dēļ, kā tas pēc izklāstītā varētu likties, viņš "iekritis". Kāda veikala vadītāja, kas tāpat bija nokļuvusi daktera aprūpē, vēlējusies tikt ātrāk mājās, jo tur, lūk, palikusi skolniece meita. Pēc 6 ārstēšanās dienām ārsts paziņojis, ka šāda lūguma apmierināšana dārgi maksāšot, un nevainīgi piebildis - vai slimniecei nevajagot kaut kur aizbraukt? Pēc dažām stundām veikalniece atgriezusies no krājkases un dakterim pasniegusi 200 rubļus. Vēl par 3 dienām viņa no slimnīcas tikusi izrakstīta. Tātad dakteris patiešām "palīdzēja", izrakstīdams slimnieci pēc 10 stacionārā pavadītām dienām. Komisijas tiesu medicīniskā ekspertīze deva slēdzienu par to, ka ārstēšana notikusi, ievērojot visas šīs slimības ārstēšanas prasības, un slimniece izrakstīta no stacionāra tad, kad iestājusies viņas izveseļošanās. Vienam tas var būt pēc 21 dienas, citam - pēc 10 dienām, atkarībā no saslimšanas pakāpes, smaguma un atveseļošanās gaitas.

Tātad ārsts zināja, ka ne ar ko neriskē, ka izrakstīšana iespējama un neviena, pat visaugstākā ranga, komisija te nevar neko viņam pārmest. Saņemdams nepelnītu atlīdzību, gan viņš riskēja. Un risks neattaisnojās. Jāatzist, ka noziegums nebūtu noticis, ja nebūtu pašu cietušo aktīvas rīcības. Atklāt to izdevās tikai ar milicijas principiālu un neatlaidīgu rīcību, jo izplatījušās runas par daktera nekaunību vajadzēja vai nu apstiprināt, vai noraidīt.

Tautas tiesa, atzīstot E. Aleksandroviču par vainīgu LPSR Kriminālkodeksa 150. p. 2. d. paredzētā nozieguma izdarīšanā, sodīja viņu ar 400 rbļ. naudas sodu, pievienojot tam neizciesto pusotra gada labošanas darbu sodu pēc iepriekšējā tiesas sprieduma. Blakus brīvības atņemšanas sodam LPSR KK 150. p. 2. daļa paredz arī naudas sodu.

Tautas tiesai pēc tam tika raidīti pārmetumi par tik mīksta soda piemērošanu notiesātajam, jo, lūk, brīvības atņemšanas sodam vajadzējis kļūt par brīdinājumu citiem.

Es gan domāju, ka nav nopietni dibināt kārtību uz bailēm. Neapšaubāmi, bargi jāsoda personas, kas stūrgalvīgi nevēlas nostāties uz labošanās ceļa un izdara jaunus noziegumus. Bet redzīgi, ar vēsu prātu jāapsver tā cilvēka liktenis, kura nodar'jumam nav lielas sabiedriskās bīstamības, kad ir cerība, ka šī sastapšanās ar viņu tiesas zālē būs pēdējā.

Lai pēc visa minētā nerastos pārpratumi - vēl par dāvanām. Ar likumu nav aizliegta dāvanu pasniegšana. Dāvana, pirmkārt, ir ētiska kategorija un tikai pēc tam materiāla vērtība. Tikai nereti vārds "dāvana" ir aizsegs apšaubāma darījuma nomaskēšanai. Ja "dāvana" īstenībā paša dāvinātāja izpratnē pasniegta kā manta un ja viņš grib, lai to kā materiālu vērtību arī uzņēmtu cilvēks, kam tā pasniegta, un ja tās mērķis, runājot par ārstiem, ir iegūt labāku aprūpēšanu un uzmanību, tad arī juridiskajā izpratnē tā vairs nav dāvana, bet gan izspiesta atlīdzība vai arī kukulis, pasniegts ārstam, kas veic amatpersonas-rīkotāja funkcijas.

Tiesas sastāvam, skatot šo lietu, gribējās izzināt Aleksandroviča rīcības pamatojumu. Liekas, izaugušam smagos apstākļos, lielā neatlaidīgā darbā iegūstot profesiju, viņam kā nevienam citam savu dzīvi vajadzēja turpināt neatlaidības, augsti tikumiska un, galvenais, pašcieņas garā. Akadēmiķis V. Stručkovs, savā 80. dzimšanas dienā vērtējot jaunos kolēģus mediķus, ar manāmu nožēlu izteicās, ka vienai daļai no viņiem ir vienkāršota, atvieglināta pienākuma apziņa. Acīmredzot der ieklausīties viān vārdos un apsvērt, kas tad izsaucis šādu vērtējumu. Nevar taču būt, ka Hipokrāta zvēresta principi sāktu zaudēt savu nozīmi.

Cilvēku savstarpējo attiecību jautājums, to pilnveidošana ir mūžīga. "Zelta cilvēks - tāds ja viens no tūkstoša," tā kāda vecāka sieviete teica par ārstu, kas bija viņu dabūjis uz kājām. Šis ārsts domājis par savu slimnieci arī tad, kad viņai dienas parastajā dzīvē būs vadāmas. Augsta cilvēcība un sirsnība, ko tik ļoti gaidām un kuras mums tik ļoti pietrūkst.

Bet vai patiešām tāds ir viens no tūkstoša?Tautas parauna māca, ka darvas karote var sabojāt mucu medus. Tā arī noticis šoreiz. Bēdīgi, ka katrs negodīgs ārsts apkauno sava amata godu vispār un sagrauj cilvēka ticību pašaizliedzībai.

Bet šie pašaizliedzīgie ārsti taču ir tepat apkārt. Pavērojiet viņu darbu! Kā vārdā pie slimnieka gultas viņi pavada vēlas vakara stundas, atstāj ģimeni tad, kad būtu varējuši palikt arī mājās, lasa, meklē un pēta, kā labāk un ātrāk izdziedināt slimnieku, negaidot papildatlīdzību. acīmredzot tā ir laime - pateicoties savam darbam, saslimušo redzēt veselu, nomākto - dzīvespriecīgu. Laime, ko nav apkaunojusi mantrausība. Laime, kas balstās uz cilvēku pateicību un cieņu."